Daugavgrīvas cietoksnis

Daugavgrīvas cietoksnis atrodas Daugavas kreisajā krastā, netālu no ietekas jūrā. Daugavgrīvas cietokšņa pirmsākumi ir meklējami jau 17. gs., kad pirmos nocietinājumus - Jaunās grīvas skansti 1608. gadā Poļu-zviedru kara laikā uzbūvēja zviedru armija. Pēc Rīgas iekarošanas kara darbībā sagrautā nocietinājumu vietā zviedru ģenerāļa Rotenberga vadībā. 17. gs. 40.g. uzbūvēja modernu cietoksni ar pieciem bastioniem un diviem vārtiem. Cietoksnī bija izvietoti 120 lielgabali un mortīras, zaldātu kazarmas, virsnieku dzīvokļi, garnizona baznīca, pārtikas un munīcijas noliktavas.
17.gs. pēdēja ceturksnī, zviedri modernizēja cietoksni, sekojot līdzi tā laika standartiem. Piecus agrākos bastionus paplašināja, uzbūvēja sesto bastionu, jaunus kazemātus, pulvera pagrabus, uzbēra vaļņus un padziļināja grāvjus. Modernizēšanas darbus vadīja zviedru kara inženieris Ēriks Dālbergs. Un ap šo laikā cietoksnis ieguva Daugavgrīvas cietokšņa nosaukumu ar kuru mēs to pazīstam tagad.
Ziemeļu kara rezultātā, 1710. gadā, cietoksnis nonāca Krievijas armijas rokās un tās garnizons cietoksnī palika līdz pat 1917. gadam. 1919. gadā cietoksnis kļuva par Latvijas armijas artilērijas pulka novietni.
Padomju Latvijas laikos cietoksnī tika izvietotas Baltijas flotes vienības, kas atkāpās pēc vācu iebrukumu. Toties jau 1944. gadā – tūlīt pēc Sarkanarmijas ienākšanas Rīgā, Daugavgrīvas cietoksnī atkal izvietojas PSRS Baltijas flotes karaspēka vienības.
Padomju laikos Cietoksnī bija izvietotas šādas militārās vienības un objekti:
• mīnu traleris
• 2 zemūdenes
• apsardzes daļa
• kuģu remontdarbnīcas
Daugavgrīvas cietoksnis mūsdienās tiek izmantots kā Latvijas Republikas muitas zona.