Lieldienu olas un olu krāsošana folklorā

Sagatavot izdrukai

Lieldienu olas

Lasi vēl...
	Teika par Zvirgzdu ezera izcelšanos
	Cita teika par Zvirgzdu ezera rašanos
	Nostāsti par Lustes pili
	Nostāsts par Spirgus muižu
	Mārtiņdienas tautasdziesmas
	Vasarsvētku ticējumi
	Kā cēlusies Ventas rumba pie Kuldīgas
	Purveža meitas Stigles ceļš
	Teikas par Nīcgales lielo akmeni
	Rīgas Vecā Ģertrūdes baznīca

LTdz 14430
Pervēsim, māsiņas,
Raibas oliņas,
Šķiņķosim bāliņam
Lieldienas rītā.

To, cik sena ir olu krāsošana, pateikt nevar, taču pie senākajām Lieldienu tradīcijām tā nepieder. Visparastākais un visbiežāk sastopamais olu krāsošanas veids bija vārīt tās sīpolu mizās, tad olas ieguva zeltaini brūnganu krāsu. Tautas ticējumos minēti arī citi krāsošanas paņēmieni.

Ar bērza slotu pervē uz Lieldienām olas. (LTT: J. Banazis, Nīca.)

Ar olām Lieldienās saistītas daudz tradīciju un rotaļu. Meitas dod olas puišiem par šūpošanu, ar olām mainās, ar tām sitas. Ola ir saules simbols, ko jau no seniem laikiem uzskatījuši par stiprinājumu un maģisku līdzekli dzīvībai un auglībai, un arī dzīvnieku auglības iemiesojums. Pavasara saulgriežos it īpaši pastiprinās šis auglības spēks. Olas Lieldienās tiek arī ziedotas dievaiņiem, lai tie sargātu māju no burvjiem un raganām. Tās tika izmantotas arī buršanas aktos gan ļaunuma uzsūtīšanai, gan ļaunuma atvairīšanai.

Ticējumi:

• Kas olu bez sāls ēd, tas visu vasaru daudz melos.
  /Kurzemes Vārds, 1930. IV, 20./
• Kad Lieldienās olas zogot, tad zaglis paliekot tikpat pliks kā ola.
  /Kurzemes Vārds, 1930. IV, 20./
• Kad olas vāra, tad nevajaga uguni pūst, lai tās neiet pušu.
  /Kurzemes Vārds, 1930. IV, 20./
• Lieldienās olas vārot nedrīkst pūst uguni, jo tad olas plīst.
  /I. Kažoka, Lubāna./
• Lieldienu olas vārot, nedrīkst uguni pūst, lai olas nesasprāgtu.
  /J. A. Jansons./
• Olas senāk krāsoja tikai ar sīpolu mizām.
  /P. Š., Rauna./
• Ar bērza slotu pervē uz Lieldienām olas.
  /J. Banazis, Nīca./
• Lieldienās bērniem vajag ēst daudz olu, lai augtu apaļi kā olas.
  /A. Kondrāte, Cēsis./
• Lieldienās jāvāra olas tāpēc, lai augtu apaļš kā ola.
  /A. Aizsils, Lubāna./
• Lieldienas sestdienā visām saimniecēm bija jāvāra olas, tad nākošā gadā varēja labi satikt ar saimi un kaimiņiem.
  /Latvis, 1929. III, 31./
• Ja Lieldienās nemaina olas, tad cāļi nepadosies.
  /A. Bulēne, Turaida./
• Lieldienās ir jāmainās ar olām, citādi nākošajā vasarā vistas nedēs.
  /M. Šķipsna, Gulbene./
• Lieldienas olas ēdot, čaumalas jāsadrupina labi smalki, lai vistas labi dēj.
  /Alksnis-Zundulis, Naudīte./
• Lieldienās, olas ēdot, to čaumalas jāsadrupina smalki, lai vistas labi dētu.
  /J. A. Jansons, Olaine. A. Upmanis, Dobele. A. Drāzniece, Nīca./
• Jo vairāk olu bija saimniecei lieldienās, jo vairāk nākošā gadā vairojās lopi un deva pienu.
  /Latvis, 1929. III, 31./
• Ja ar olām sitas Lieldienās, tad aug brangi zirgi.
  /Edm. Zirnītis, Lubāna./
• Lieldienās jāvāra olas, lai telītes labi barojas.
  /Boriss Daņilovs, Kacēni. J. A. Jansons, Olaine. E. Aizpurve, Lubāna. Bieziņš, Ropaži./
• Lieldienās vajaga olas ēst, lai tajā vasarā labi teles augtu.
  /E. Puriņš, Skujene./
• Lieldienās jāvāra olas, lai telītes brengas barojas.
  /A. Broža, Naukšēni./
• Par Leldīnom juovuora ūlas, lai opolas teleites barojas.
  /A. Ancāns, Eglūna./
• Lai vistas dētu labi olas, tad tās Lieldienas rītā jāsabarojot ar sakapātām pupiņām un sakapātiem kartupeļiem.
  /E. Aizpurve, Lubāna./
• Lieldienās olu čaumalas jāber caur vīrieša biksām, tad vārnas cāļus neēd.
  /K. Jurjāne, Penkule./
• Ja grib, lai vanagi cāļus nezog, tad vajaga pa Lieldienām ielikt olu kādā caurumā un tad ar mietu viņu sasist.
  /K. Corbiks, Kroņa-Vircava./
• Lieldienas olu ūdeni vajagot liet pār sētu un sacīt: "Puž, puž vanagam acis cieti ar olu pervi!" tad vanags vistas nenesot projām.
  /Kurzemes Vārds, 1930. IV, 20./
• Lai vanags vistas nezagtu, tad Lieldienas rītā vistas pereklis izliekams sētā mietu starpā un salejams ar ūdeni, kurā vārītas lieldienas olas.
  /Kurzemes Vārds, 1930. IV, 20./
• Leldīnā nūdātū ūlu vajag likt izperēt, jo nu tuos ūlas izīs skaista un dējīga visteņa.
  /Jaunais Vords, 1932. III, 22./
• Ja lieldienās apēsto olu čaumalas atdod vistām, tad vistas dēj skaistas cietčaulainas olas.
  /H. Vieglais, Vecpiebalga./
• Ja lieldienās ēd daudz olu, tad vistas labi dēj.
  /H. Vieglais, Vecpiebalga./
• Lieldienās jāvāra un jāēd olas, lai telītes barojas apaļas.
  /M. Driņķe, Ranka./
• Lieldienā jākrāso olas, tad vistas dēs skaistas olas.
  /J. Gulbis, Aizkraukle./
• Ja lieldienā daudz mainās ar olām, tad vistas labi dēs.
  /E. Brīnums, Rūjiena./
• Lieldienas rītā olas jāmaina, tad vistas labi padodas.
  /A. Bērziņa, Aloja./
• Lieldienās vajaga mainīt olas, jo tad vistas labi dēj.
  /E. Ārgals, Naukšēni./
• Ja Lieldienu olām čaumala labi atlec, tad būs labi lini.
  /A. Zālīte, Bērzpils./
• Kad ēd lieldienās olas un mizojot miza noiet visa, nepārtrūkst, tad saka, ka nākošā gadā augot gari lini.
  /E. Aizpurve, Lubāna./
• Kad olām čaula neatlūp, tad neaug gari lini, bet gari lini aug tad, kad olas ir strīpainas.
  /Kurzemes Vārds, 1930. IV, 20./
• Lieldienās jāvāra olas, lai telītes apaļas barojas un aug gari lini.
  /M. Sikle, Nīca./
• Ja Lieldienas olām labi čaumalas atlec, tad vasarā liniem izaugs laba šķiedra.
  /P. Krievs, Lubāna./