Tagadējā Latgale jau kopš seniem laikiem ir latgaļu apdzīvota zeme. Daugava – sens, ērts tirdzniecības ceļš, tāpēc latgaļiem bija sakari ar romiešiem, bizantiešiem, arābiem.
Latgale ir gandrīz viena ceturtā daļa no Latvijas.Vēsturiski Latgale apzīmē visu Latviju uz austrumiem no Daugavas, no lībiešu cilts robežas līdz slāvu robežām. Senā Latgale (tagadējā Vidzeme un Latgale), esot poļu pakļautībā 16.gadsimtā saucās par "Pārdaugavas hercogisti". Latgales 150 pilskalni vēl tagad liecina par nocietinātām novadu pilīm, kurās valdīja pašu zemes vecākie, kungi un lielkungi, kur atsevišķi novadi dzīvoja turībā un labklājībā.
10. – 12. gs. tagadējā Latgales teritorija ietilpa Jersikas un Atzeles valstīs. 12. gs. beigās – 13. gs sākumā šīs valstis nonāca vācu krustnešu rokās un tika iekļautas Livonijā.
16. gs. arī Latgali skāra reformācija, katoļticību izspieda luterānisms, tomēr jau 1561. gadā Latgale kļuva par Polijas sastāvdaļu, tāpēc šeit valdošās bija katoliskās tradīcijas. Pārpoļojās arī pazīstamākās vācu izcelsmes dzimtas (Plāteri, Borhi, Zībergi u.c.).
Pēc poļu–zviedru kara (1600 – 1629) Latgale palika Polijas īpašumā un to sāka dēvēt par Inflantiju jeb Polijas Vidzemi. Pastiprinājās atšķirība Latgales vēstures gaitā. Svarīgākās tās izpausmes - katoļticība, latgaliešu rakstība uz poļu ortogrāfijas bāzes, raibs etniskais sastāvs, svešzemju smagais ekonomiskais jūgs.
1772. gadā Latgale tika iekļauta Krievijas Impērijas sastāvā. Sākumā Krievija neiejaucās "no Polijas pievienoto guberņu" iekšējās lietās. Pēc poļu sacelšanās 1831. gadā sākās vēršanās pret visu polisko (līdz ar to katolisko un latgalisko). Poļu ierēdņus nomainīja krievi, skolās bija aizliegts sarunāties latgaliski, visur sāka dominēt krievu valoda. 40 gadus (1864 – 1904) bija aizliegta latīņu druka. Grāmatas iespiest, pārrakstīt, izplatīt varēja tikai nelegāli, tomēr mēģinājums ieviest slāvu rakstību cieta neveiksmi. Pēc drukas aizlieguma atcelšanas 1904. gadā sākās Latgales atmoda, kuru raksturoja tautas aktivitātes kultūras, saimniecības, politikas jomā. 1917. gadā Latgales sabiedriskie darbinieki Rēzeknes kongresā pieņēma lēmumu par atkalapvienošanos ar pārējo Latviju. Šī iecere tika realizēta tikai pēc 1920. gada, kad Latvijā noslēdzās brīvības cīņas.
Latgalē ir sava valoda.
Ne velti Latgale tiek saukta par Zilo ezeru zemi, tajā atrodams gan Latvijas lielâkais ezers Lubāns (82,1 km2) un dziļākais ezers Baltijā -Dridzis (maks. dziļums 63 m), otrs lielākais - Rāznas ezers atrodas netālu no Rēzeknes, unikāls dabas liegums ir Ežezers ar 36 salām un ar savu krāsu un teikām noslēpumainais - Velnezers.
Austrumlatvijas zemienē atrodas lielākie purvi. Latvijas lielākais purvs – Teiču purvs – aizņem Madonas un Jēkabpils rajonu teritorijas daļu. Meži aizņem 30% novada teritorijas. Latgalē ir plašas kūdras atradnes. Klimats Latgalē salīdzinājumā ar pārējiem Latvijas novadiem ir kontinentālāks.
Latgales kultūrainavai raksturīgi ir krucifiksi ceļu krustojumos, baltie dievnamu torņi pāri siliem, pilskalni, muižas un pilis.
Podnieku darināta keramika - krūkas, podi un svečturi, siltās krāsās bagātīgi vizuļojošas glazūras - tā ir tradicionāla Latgales vizītkarte.
Latgalē atrodas vairāki aizsargājamie dabas objekti: Teiču rezervāts, Drīdža, Istras, Pildas, Adamovas ezeri un to apkārtne, daudzi parki, kā arī lielākais Latvijas laukakmens Daugavpils rajona Nīcgalē.
Ir ko teikt par šo teritoriju / apdzīvoto vietu? (0)
