| Radās latviešu literatūrā rakstnieki, kas atsakās no katras tendences, kas negrib būt ne morāles, ne kristīgas ticības, ne nacionālisma audzinātāji, bet kas ar interesi, mierīgi aplūko dzīvi, cilvēkus, notikumus, dabu. Viens no tādiem ir Doku Atis. Ja par Apsīšu Jēkabu jāsaka, ka viņu rakstnieka darbā traucēja tas, ka sāka parādīties cita, viņam pretīga tendence, tad Doku Atim bija par traucējumu prasība pēc tendences vispār. |
 | | Doku Ata muzejs "Mucenieki" |  |  | | Dzelzavas muižas pils un parks | |
Doku Atis dzimis 16. janvārī 1861. g. Dzelzavas Muceniekos, apmeklējis divi ziemas vietējo pagasta skolu un pēc tam trīs gadus Cesvaines draudzes skolu. Tad viņš palika par skolotāju un darbojās par palīga skolotāju Dzelzavas pag. skolā deviņus gadus (1878-1887), strādādams pie tam, īpaši vasarās, mājās arī lauku darbus.
Dzīvodams savā dzimtenē, Doku Atis sāk interesēties par literatūru. Viņš lasa, kas nāk rokā. Sevišķi viņam patīk Kaudzīšu Mērnieku laiki un Mātera raksti, viņu še pievelk tēlojumi un humors. Bez tam viņš iepazīstas ar klasiķiem: Šekspīru, Gēti, Šilleru. Mīļi viņam vācu dzejnieki Lēnavs un Heine. Viņš sāk arī pats rakstīt. Sīkus darbus, pa daļai tulkojumus, viņš iesūta Mājas Viesim. Viņš saņem no M. Viesa vadītāja, humorista Laubes Indri ka, vēstuli, kurā atzītas viņa humorista dāvanas, kas šur tur uzmirdz viņa mēģinājumos. Paklausīdams vietējā mācītāja pamudinājumam, viņš ar dažiem rakstiem piedalās arī Latviešu Avīzēs. Arvienu vairāk ievingrinādamies, viņš ķeras pie plašākiem darbiem. Rodas viņa stāsti: Biedrības svētki (Austrums 1889), Divas Jāņu dienas (Austr. 1890), Vectēvs (Austr. 1891), Paugurieši (Austr. 1893), Krišs Laksts (Dien. Lapā, arī grāmatā 1893).
Šos darbus Doku Atis pastrādā šauros, trūcīgos apstākļos dzīvodams, darbodamies gan skolā, gan mājās. Tikai laiku pa laikam viņš tiekas ar centienu un domu biedri, dzejnieku Augustu Kažoku, arī dzelzavieti. Pēdējam semināru apmeklējot, pāris vasaras pie viņa padzīvo vēlākais filologs Kauliņš, kas tāpat tiekas ar Doku Ati. Citādi dzīve norit vienmuļīgi. Grūtais darbs un apstākļi sagrauž arī veselību.
Par D o k a d z ī v i D z e l z a v ā raksta Saulietis (D. A. Raksti, VII lpp., A. Gulbja izdevn.): «Bet ne tikai klasē vien pie skolēniem viņam darbs; - svētdienās viņš māca dziedātāju kori, piedalās priekšlasījumu vakaros vietējā sātības biedrībā (kas vēlāk iznīka), izrāda teātri - ar vārdu sakot, dara visu, ar ko cerē vairot gaismu. Tā viņš saprata savu uzdevumu. - Un to visu par tiem pašiem 90 rubļiem gada algas! - Cietumam līdzīgs kambarītis ar tādu mazumiņu gaismas, kā īstos bada gados - pārtikšana pa lielākai daļai no tējas un maizes, neatlaidīgais darbs deviņus gadus no vietas - tie pamazām saēda jaunā ideālista veselību, tā ka no tā laika viņš vairs nekad nejutās īsti vesels.» |
Ir ko teikt par šo rakstu? (0)
