logo
rus eng
Manas vietas
draugiem.lv
Reģistrēties
Kāpēc reģistrēties?
Aizmirsi paroli?
Ātrā pieeja
Naktsmītnes
Rezervējamās naktsmītnes
Pirtis
Ievērojamākās vietas
Pilis un muižas
Atpūta laukos
Telpas svinībām, banketiem
Restorāni, kafejnīcas
Atpūta pie ūdens
Muzeji
Naktsmītnes Rīgā
Informācijas centri
Teātri
Konferencēm un semināriem
Auto noma
Peintbola vietas
Pasākumu kalendārs
Decembris
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 31
Janvāris
1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
Rezervē ar atlaidi!
Šobrīd Vietas skatās 75
Viesi - 75
Reģistrētie lietotāji - 0
Sadarbībā ar
Booking
Krievijas Tūrisma Industrijas Savienības Baltijas nodaļa
Autoorientēšanās
BMX Latvijā
Latvijas Viesn
Slovākijas ceļvedis
Dabas retumu kr
Vidzemes t
Sazinies ar Vietas*lv!
Tālrunis: +371 29111411
e-pasts: info@vietas.lv
Skype vietas_lv
Twitter: vietas
IESAKI ŠO SATURU CITIEM!
Raksti > Personības

Jānis Jaunsudrabiņš (1877 - 1962)

14.02.2006
Skatīts 56802 reizes
"Es nolūkojos, kā nāk un iet manas mūža dienas.
Cik savāda ir viņu gaita! Brīžam viņas lien kā sliekas; brīžam viņām ir spārni. Un daudzreiz es domāju, kuras gan no viņām tās labākās?...

"Es nolūkojos, kā nāk un iet manas mūža dienas.
    Cik savāda ir viņu gaita! Brīžam viņas lien kā sliekas; brīžam viņām ir spārni. Un daudzreiz es domāju, kuras gan no viņām tās labākās?
    Varbūt tās, kuras lēnām lien, jo tās atstāj mazu sliedi mūža zemē...
Bet varbūt arī tās, kurām ir putna gaita, jo tās ir pilnas cēluma un saules gaismas, kaut arī viņu spārnu vēdieni drīz nostāj viļņot gaisā.
    Tomēr vislabākais ir tas, ka šo dienu gaita ir mainīga, ka viņas nav kā kalnu strēķi nomestas un sastingušas.
    Manas mūža dienas nāk un iet, un es noskatos uz viņu virkni un nenožēloju nevienas, kura ir garām, jo ar ilgošanos gaidu nākošās."
    (J. Jaunsudrabiņš ”Mūža dienas”) 

Bērnība
    “Kā no tumšu egļu meža
    Raugoties uz gaišiem laukiem,
    Acīs atspīd debess zilums,
    Tā no dzīves tumsas izviz
    Saulesbaltas bērnu dienas,
    Sirdi darīdamas gaišu... “
    (Kopotie raksti 3. sēj. 7. lpp.)

  • 1877. gada 25. augustā Neretas "Krodziņos" kalpu ģimenē piedzimst J. Jaunsudrabiņš.
    “Māte tika teikusi, ka nekad nebija redzēts tik daudz zvaigžņu pie debesīm kā tanī naktī no 12. uz 13. augustu
  • 1877. gadā, kad es radies. Un, līdzko es ieraudājies, laktā nodziedājies gailis. –Šo poēziju es nepievedu savā labā, es ar to gribu tikai atzīmēt savas mātes attiecības ar dabu.“
        (Kopotie raksti 15. sēj. 285. lpp.)

    “Mana šaurākā dzimtene ir Sēlija Augšzemgalē.
    Esmu cēlies no diviem pagastiem- Saukas un Neretas.
    Mana māte bija neretniece, tēvs- saucietis.”
    (Kopotie raksti 15. sēj. 282. lpp.)

    “Es augu Lietuvas pierobežā. Un, tiklīdz es varēju pacelt acis pāri mūsu sētas žogiem, pirmās tāles, ko dienvidos saskatīju, bija Lietuvas sili. Tā kā Neretai pašai mežu tikpat kā nebija, tad šī koši zilā svītra zem saules mani turēja kā burvībā.”
    (Kopotie raksti 15. sēj. 62. lpp.)

  • 1880. gadā nomirst rakstnieka tēvs.
        "Es nezinu, vai esmu to kādreiz sapnī redzējis vai tas patiesi tā noticies, bet atmiņā man ir saraustīti skati no tēva bērēm un slimības laika. Es visu to tā redzu kā šodien, un dažreiz liekas- vajadzētu tikai pastiept roku, un varētu aptaustīt glumo šķipeli, kura iedurta dzeltenā smilšu kopā, vajadzētu tikai pateikt vārdu vai iešņukstēties, un tēvs paceltu galvu un mani uzskatītu."
        (Kopotie raksti 197. lpp.)
  • Ģimene drīz pārceļas uz Riekstiņiem- “Baltajā grāmatā” sauktajām “Mūsmājām”.
      “Mūsmāju sētsvidus bij apaudzis ar zaļu zālīti, tikai balti, izmīti celiņi aizstiepās no istabas durvīm uz saimnieka klēti, uz kalpu klēti, uz vāgūzi un uz aku. Uz aku gāja visplatākais un visbaltākais celiņš.“
    (Kopotie raksti 3.sēj.12.lpp.)

“Kaut gan zemnieku mājas ir visas gandrīz vienādas, tad tomēr liekas, ka tādu otru visā Augškurzemē nav kā mūsmājas.
Aizvien pār viņām debesis visaugstāk velvējas; tie mākoņi bij visbaltāki, kuros gulēja bērzu galotnes vecās istabas galā.
Tik zaļu jumtu nekur nebij kā mūsu istabai. Un uz šī zaļā jumta sarkanu ķieģeļu skurstens."

(Kopotie raksti 3. sēj.)
 
Skolas gadi
    1886.- 1892.- mācības Neretas pagastskolā ( dzīvo Valašiņās, Āriņos, Šausmānos, Liepiņās). Vasarās zēnam jāiet ganu gaitās....
    "Es Valašiņās nodzīvoju divi gadi."
    (Kopotie raksti 15. sēj. 293. lpp.)
    “Mēs aizgājām uz Āriņiem, uz mazu jauku līdumnieku mājeli. Tur bija tikai pāris liellopu un dažas aitas, ko ganīt. Darbs bij viegls, tikai celties tagad vajadzēja agrāk.”


Rakstnieka mātes portrets  “Galvenais ziemas darbs tomēr bija grāmatas lasīšana. Stundas divas trīs man vajadzēja dēdēt, okstu piespiedušam pie mātes krēsla. Māte vērpa un tikai pa reizei pameta acis grāmatā, lai redzētu, vai es lasu pareizi.”
    (Kopotie raksti 15. sēj. 290. lpp. )

“Kad aizgājām dzīvot uz Šausmāniem, es tūlīt jutos kā mājās. Saimnieka dēls Jurks ar mani bij vienos gados un skolā mēs bijām iedraudzējušies. Abi bijām daudz lasījuši, mums bija sava kopīga pasaule, kurā citi nemaz nevarēja ieiet. Šausmāni bij sevišķi skaistā vietā. Mājas celtas pie upes, nemaz nerēķinoties ar to, ka lauki aizstiepās tepat 2 verstes tālu..."
    (Kopotie raksti 15. sēj. 297.lpp. )

“Liepiņās manas ganu gaitas bij daudz vieglākas."
    (Kopotie raksti 15.sēj. 304. lpp.)
 

  • 1892.- 1893. - mācības Panemunes krievu skolā Lietuvā.
        “Tā kā man Riekstiņu skolā nebij vairs ko mācīties, tad mans krusttēvs, kurš ar saviem vecākiem tagad dzīvoja Ģēģeru istabiņā un turēja zirgu, ieteica man apmeklēt krievu skolu.“
        (Kopotie raksti 15.sēj. 305.lpp.
  • 1893.- 1995. strādā par palīgskolotāju Neretas pagastskolā un pie skolotāja mācās vācu valodu
  • 1895.- 1897. mācās Vecsātu zemkopības skolā.


Literāro gaitu sākums

J. Jaunsudrabiņš
Blūma glezniecības skolēnu vidū.  1896. – pirmā publikācija “ Latviešu Avīzēs “- dzejolis “ Ziemas nakts” (Ed. Veidenbauma un Treimaņa- Zvārguļa ietekmē ) .

  • 1898. – darbs Remtē par lauksaimniecības speciālistu. Šajā laikā arī raksta un interesējas par tēlotāju mākslu.
  • 1899. - 1903.- mācības Blūma zīmēšanas un glezniecības skolā Rīgā.
  • 1901. - laulības ar Līzi Sproģi.
  • 1902. - piedzimst meita Lilija.
  • 1905. – 3 mēnešus Minhenē papildina zināšanas glezniecībā.
  • 1896. – pirmā publikācija “ Latviešu Avīzēs “- dzejolis “ Ziemas nakts” (Ed. Veidenbauma un Treimaņa- Zvārguļa ietekmē ) . 
     
    "Šis pirmais studiju ceļojums J. Jaunsudrabiņam bija svētīgs un ierosinošs. Nu bija iespējams nevien tieši apskatīt, bet arī izstudēt pasaules dižmeistaru darbus oriģinālos, par kuriem tik daudz bija lasīts grāmatās, bet skatīts nekas.
        "No lielās vācu pilsētas pirmais iespaids tāpēc dižs un aizraujošs. Apskurbis, pacilāts un aplaimots J. Jaunsudrabiņš mēnešiem ilgi staigā pa šīs skaistās Dienvidvācijas mākslas pilsētas muzejiem un galerijām, lūkodams visur iedziļināties un savus mākslas ieskatus noskaidrot.“
        (A. Bērziņš “ Jānis Jaunsudrabiņš “ 70. lpp.)


Literārā darbība - orģināldarbi un tulkojumi

  • 1906.- 1907. Rīgas dzīvoklī 1. gleznu izstāde.
  • Saraksta garstāstu “Vēja ziedi“.
  • Pirmās lugas “Traģēdija“ pirmizrāde.
  • Tulko Hamsunu.
  • R. Blaumanis par lugu “Traģēdija“:
        “Ko tur līdz viss iekšējais spēks, kas netiek lietā likts. Vai tad tu pats nezini, ka tavas drāmas tehnika ir tikko radies teļš, kas pirmo reizi mēģina kājās nostāvēt? Jāstrādā, brālīt, pamatīgi jāstrādā!”
        "To dzirdot, J. Jaunsudrabiņš drusku piesarka, tomēr savaldījās un neteica ne vārda. Noveles un drāmas meistaram bija daudz taisnības; teikts tas tomēr nebija skaudībā, bet labā pamācībā un nākamo sekmju novēlējumā."
        (A. Bērziņš “ J. Jaunsudrabiņš “ 84.lpp.)


Mācības Bērlīnē - Bernlīnes glezniecības akadēmijā

  • 1908.-1909.kopā ar ģimeni dodas uz Berlīni.
    “Nekad es vēl nebiju tik bezbēdīgi dzīvojis un tik daudz gleznojis un sevišķi zīmējis, kā šais mēnešos. Es biju iegrimis savā darbā, ka visu laiku neaizgāju ne uz vienu Berlīnes teātri, ne uz vienu koncertu, netiku iegājis nevienā kafejnīcā.“
    (J. Jaunsudrabiņš “Mana dzīve“)

“Domājot par trimdinieka izredzēm nākotnē , J. Jaunsudrabiņš vienmēr ir paturējis mierīgu prātu, apzinoties ,ka ar glezniecību viņš maizi visur nopelnīs. Un pareizi taču arī, ka glezniecība ir un paliek starptautiska, kamēr nacionālā rakstniecība svešumā ir tuva tikai nelielam tautas vairumam.“
(A. Bērziņš “J. Jaunsudrabiņš“ 89.lpp.)

“J. Jaunsudrabiņam tolaik tuva palikusi arī rakstniecība. Tikpat dzīvi kā par glezniecību viņš interesējas par visām vācu literatūras jaunākajām parādībām.“
(A. Bērziņš “J. Jaunsudrabiņš“ 90. lpp.)

Atgriešanās mājās un aktīva darba sākums

  • 1910.- 1913.- dzīvo Mīlgrāvī Burtnieku namā,
        “Savstarpēji mēs, tā sauktie burtnieki, raudzījām viens otru netraucēt ar biežu tikšanos un izrunāšanos, jo nekad nevarēja zināt, ko otrs patlaban sevī auklēja.“
        (Izlase 164. lpp.)
        - iznāk tēlojumu grāmata “Kolorēti zīmējumi”,
        - Hamsuna stāstu tulkojumi,
        - Bokačo “Dekamerona” tulkojums,
        - sāk darbu pie “Baltās grāmatas” un romāna “Aija”,
        - apceļo bērnības zemi.

    “Te mani apņēma sendienu balsis. Es pārstaigāju visas tās vietas, kur kā bērns un kā pusaudzis biju ieminis savas pēdas ,un man daudz kas atvērās no senās burvības.“
    (“Mana dzīve”)

    1912. gadā V. Plūdonis par J. Jaunsudrabiņu raksta:
    "Romantiķis un reālists, dzejnieks un gleznotājs, lauku darba dzīves jūsmīgs attēlotājs un mūsu laucinieku dvēseles apgarots iztulkotājs, kas tikpat smalki pazīst neievērotā ganuzēna un ganuskuķa sapņus, kā arī visu lielo gājēju un pašu saimnieku jūtu un domu pasauli, tikpat dziļi spēj izprast jauna mākslinieka sarežģīto dvēseli un viņa dzīves traģismu.“


Top tēlojumu krājums “Mani draugi”.  * 1913.- 1915. dzīvo savā mājā Pļaviņās un top stāstu krājumi“ Dzīve” un “ Debess vārti” un romāna” Aija” 2. daļa.
"Es biju bērnībā tik ļoti cietis, ložņādams gar svešiem sētmaļiem, ka man visu laiku bija slimīga vēlēšanās iegūt kaut kur zemes gabaliņu, lai man pašam būtu savs dārzs, kuru es varētu kopt, kurš dotu man pavasarī ziedus, vasarā ēnu un rudenī augļus.”
(A. Bērziņš ”J.Jaunsudrabiņš” 107.lpp.)

Bēgļu gaitas Kaukāzā

  • 1915. – 1918. dzīvo Kaukāzā, satiekas ar E. Birznieku- Upīti, P. Rozīti un citiem literātiem, top stāsti “Vasara”, “Kaukāzs“, ”Gredzens“, romāns “Nāves deja“, stāstu sērija “Kaukāza vēstules“, arī dzejolis “Kā sniegi kalnu galotnēs“.
        “Kaukāza apstākļi un dzīves atgadījumi J. Jaunsudrabiņam ir devuši diezgan plašu tematiku literāriem jaundarbiem, kas tur aizsākti, viens otrs arī pabeigts, bet lielākā daļa publicēti vēlāk Latvijā.“
        (A. Bērziņš ”J. Jaunsudrabiņš”)


  “Es esmu Kaukāzā, augstu kalnos. Ir vasaras vidus. Tur apakšā ļaudis strādā pie siena vākšanas. Bet te augšā ap mani plūst ledus dvaša. Pāri robainām kalnu kosām es redzu zaļganu šļūdoņu lauku, no kura dzimst upe un brāžas pa aizu lejup.“

“Gluži kā no augsta krasta es tagad, Kaukāzā būdams, noskatos uz visu Latviju, un man šķiet, es viņu redzu visā kopībā kā uz zāles izklātu raibu vilnaini. Ir tur gaišas un tumšas dzijas, ir spilgtas saulītes un melni krusti."
(J. Jaunsudrabiņš “Vēstules no Kaukāza“)

  • 1918. gadā, izpārdodot mantas, rod līdzekļus mājupceļam:
    “Par dažiem rubļiem gabalā es atdevu savas labākās studijas, kuras biju līdzi paņēmis. Tāpat es pārdevu gan latviešiem, gan krieviem, armēņiem, turkiem un tatāriem ap 120 kalnu studiju, kuras visas bija nopietni gleznotas un pat izdevušās. Kad man tagad visi šie darbi nāktu atpakaļ, es būtu liels bagātnieks.“
    (J. Jaunsudrabiņš “ Mana dzīve “) 


Atgriešanās mājās un dzīve Rīgā un Pļaviņās

  • 1918. – 1935. – sarežģīts laiks rakstnieka dzīvē - top daudz literāro un glezniecības darbu,
  • 1921. – “Ar makšķeri“.
    “Mazā grāmatiņa “Ar makšķeri“, kas ir tīri literārisks darbs, mani pacēlusi reāla makšķernieka kārtā, un tagad visi domā, ka es patiesi nepārspējams zivju bende. Nemaz tā nav. Es izeju bez kādas rītu skaistumu nekā par saķertajām sistēmas, priecādamies vairāk par vasaras zivīm. Un, ja man gadās kādreiz labi lomi, tad tikai tāpēc, ka, pazīdams dabu, pārzinu arī ūdeņus līdz ar to iemītniekiem.”
    (Kopotie raksti 15. sēj. 191. lpp.)
  • 1921. gadā nomirst sieva.
  • Top 3. dzejoļu krājums “Dzejas“.
  • 1924. – par Kultūras fonda stipendiju dodas uz Parīzi, Luvru, Luksemburgu, Kapri kopā ar otro sievu.
    “Es sevi neskaitu pie tiem, kas pārāk jūsmo par svešām zemēm. Mani pievilka tikai Vakarvalstu augstā kultūra, arī civilizācija, varbūt pat tehnika. Dabasskati visā visumā mani neaizrauj, bet atstāj iespaidu tikai sevišķi spēcīgi momenti saskaņā ar paša iekšējo pasauli.“
    (Kopotie raksti15. sēj. 358. lpp.)
     


    “Laimīga ir franču jaunā paaudze, kura Parīzē var smelties mākslas izglītību. Te ir tik daudz muzeju, te ir tik daudz labu paraugu. Te mākslinieciskā kultūra apņem katru pilsoni jau no bērna kājas... “
    (Kopotie raksti 6. sēj. 367.lpp.)

    “Luvras muzejs ir tas bagātākais un plašākais pasaulē. Te iespējams studēt kā glezniecības vēsturi, tā arī plaši iepazīties ar tēlniecības un pielietojamo mākslu senatni ne vien pie mums, bet arī Āzijā un Āfrikā, kur māksla kādreiz laidusi dziļākas saknes nekā Eiropā. Tās senatnes vērtības un mākslas bagātības, kas glabājas Luvras pils mūros, nav nemaz aprēķināmas...”
    (Kopotie raksti 6. sēj. 360.lpp.)

    “Tikuši uz Kapri, kas izslienas no jūras kā kupraina kazas mugura, nolēmām tur palikt dažas dienas...
    Mēs dzīvojām, un es te vēroju tik daudz interesanta, ka neesmu līdz šai dienai atmetis nodomu – rakstīt par šo salu atsevišķu darbu.”
    (Kopotie raksti 6. sēj.)

  • 1927. – pieņem divas audžumeitas Mariju un Valentīnu Šeicānes no kādas trūcīgas ģimenes.
  • 1933. – saraksta romānu “Jaunsaimnieks un velns“.
  • 1935. – garsstāsts “Uršulīte“.


1935. – 1944. Literārā un mākslinieciskā darbība, dzīvesvietu maiņa un sarežģīts sevis meklējumu laiks

  • 1935. – izšķiras ar Elizabeti, atstāj savas mājas, dodas ceļojumos un dzīvesvietas meklējumos pa Latviju. Dzīvo Sabilē, Ilūkstē. Savus tā brīža pārdzīvojumus atklājis psiholoģiskajā romānā “Neskaties saulē“.
        “Interesanta tā kompozīcija- blakus stāstījumam dotas galvenā tēla – rakstnieka Andreja Bajāra atstātās piezīmes, vēstules, aforismi, viņa sievas un citu cilvēku atmiņas. Autors psiholoģiski dziļi un motivēti tēlo kādas laulības sabrukumu. Romānam cauri skan doma, ka egoisms, sīkumainība, nepamatotas aizdomas sagandē vislaimīgāk sākto kopdzīvi. Tam pretstatā autors tiecas pēc patiesi cilvēciskām attieksmēm, kas balstītas uz savstarpēju cieņu, uz mīlu, kas grib būt ne ņēmēja, bet devēja.“
        (A. Stankevičs” Zem Neretas debesīm “ 341.lpp.)
  • 1937. gada pavasarī dzīvo Mežaparkā un savu 60. dzimšanas dienu pavada klusi un vienmuļi.
        “Viņš jutās visu aizmirsts, nevienam nevajadzīgs. Literārās dzīves priekšgalā bija izvirzījušies citi, kurus tauta dēvēja par galma dzejniekiem un rakstniekiem,- tie tagad plūca oficiālos slavas laurus. Tomēr aizmirsts J. Jaunsudrabiņš nebija, viņš piederēja pie visvairāk lasītajiem rakstniekiem.”
        (A. Stankevičs” Zem Neretas debesīm “ 341.lpp.)
  • Iepazīstas ar Frīdu Balodi, nodibina ģimeni un ceļ māju Ropažos.
  • Saraksta romānu “Augšzemnieki”
        “J . Jaunsudrabiņš pamazām nobeidza mājas izbūvi, kas nemanot pārvērtās siltā un patīkamā mītnē. Radās sava ēka rīkiem un malkai, vistām kūtiņa, sēta un pirmā karā izsistajā bedrē- pagrabs.“
        (A. Stankevičs ”Zem Neretas debesīm“ 355.lpp.)
  • 1939. gada 28. decembrī mirst sieva Frīda.
  • 1939. gadā publicē romānu “Nauda“.
  • 1940. gadā Berta Pīpiņa uzraksta pret J. Jaunsudrabiņu vērstu rakstu “Sievas un sievas“.
  • Top aprakstu krājums “Redzēts, dzirdēts, justs“.
  • Rakstnieks raksta, makšķerē, uzņem ciemiņus savās mājās Ropažos.
        “Tā nebūtu Jaunsudrabiņa māja, ja pie tās nebūtu dārza. No kāda hektāra dzeltenas smilts viņš bija iestrādājis mazu gabaliņu ap māju. Šis dārzs izskatās vairāk priekam kopts, lai gan tajā netrūka ne dārzāju, ne ogu krūmu, ne augļu koku, ne puķu.“
    (A. Stankevičs ”Zem Neretas debesīm“ 364.lpp.)
        “Māja, kurā nav saimnieces, ir bez dvēseles.“
        (J. Jaunsudrabiņš.)
  • Iepazīstas ar Nati un salaulājas.
  • 1942. gadā sāk rakstīt “ Zaļo grāmatu “ un saraksta romānu “Nauda“.
  • 1943. gadā 93 gadu vecumā nomirst rakstnieka māte, kuru apbedī Garkalnes kapos.
        “Kad māte nomira, bija karš. Nodzīvojusi netāl simtu gadu, bez mitas kustēdama, strādādama derīgu darbu gan sev, gan citiem, viņa bija pelnījusi viskrāšņākās mirstamās drēbes un ozola šķirstu, bet bargais laiks atļāva ar grūtībām dabūt galdnieku, kas sanaglo vairāk nekā vienkāršu egles koka zārciņu. Daudzreiz man ir nosāpējusi sirds, ka nespēju izpildīt viņas tik pieticīgo vēlēšanos dusēt Neretas kapos, kur gulēja viņas tēvs un māte, kur bija apglabāti abi viņas brāļi.“
        (A. Stankevičs ”Zem Neretas debesīm“ 377.lpp.)
  • Saraksta stāstu krājumu ”Dzīves šūpoles”.
  • Ilustrē daudzas grāmatas.
  • Tulko Hamsunu, Mopasāna “Mīluli“, Kostēra “Pūcesspieģeli“ un citus autorus.


Izceļošana no dzimtenes 1944. gadā

  • Nevēlēdamies sadarboties ar gaidāmo režīmu un arī neziņas mākts par turpmāko J. Jaunsudrabiņš no Ropažiem dodas bēgļu gaitās.
        To attēlo grāmatā “Es stāstu savai sievai“.
        “Savilkuši ar veļas auklu ratu ilksis cik iespējams cieši kopā, mēģinājām lēnām kustēt uz priekšu. Es liku krūtis pretsasējumu, ar rokām turēdamies stingri savilktajām atsējām, un nu tikai nojautu, ka zirgam, kaut arī pa asfaltētu šoseju, nebūt nebija tik viegli pavilkt vezumu, kāmēs to domājām. Nebūtu tu no visa spēka stūmusi, es nebūtu necik tālu ticis.“
        (J.Jaunsudrabiņš “Es stāstu savai sievai.“)
        “Tā sākās rakstnieka J. Jaunsudrabiņa traģiskā aiziešana no savas dzimtenes, lai to nekad vairs neredzētu. Vēlāk daudzi ar varu aizdzītie vai hitleriešu propagandas apmātie cilvēki atrada atceļu uz mājām, bet J. Jaunsudrabiņš, kaut brīžam arī viņš šo atceļu meklēja, tomēr to neatrada.“
        (A. Stankevičs ”Zem Neretas debesīm“ 384.lpp.)
  • Izjūtas braucot prom:
        “Es šinī brīdī pārkontrolēju savas attieksmes pret to, kas man palika aiz muguras un kas mūs gaidīja svešumā. Vai nebija visīstākais brīdis kļūt sentimentālam? Ak! Kāda nežēlīga, necilvēcīga vara bija man sirdi izrāvusi no krūtīm un tās vietā ielikusi akmeni!“
        “Kas cilvēks ir bez
            dzimtenes,
        Bez tēvijas, bez mājām?
        -        Tik puteklis un pameslis
        Zem svešu tautu kājām.“
  • Kad rakstniekam vēlāk jautāja, kā viņam visvairāk žēl aizceļojot, viņš atbildēja:
        “Pirmām kārtām Gaujas. Tad jauno ābelīšu... Vēl žēl meža un vakara mākoņu virs tā.”
  • 1944. – 1947.g. dzīvo Vācijā, DP nometnēs un dažādās vietās- Bīlefeldē, Bindē, Verfenē un citur . Sarežģīts laiks.
  • Saraksta “Piemini Latviju!“, “Kapri“ , “Bez Dzimtenes”.

 

  • 1948. – 1962. – pārceļas uz Kērbeku Mēnes ezera krastā esošā mājā ,kuru vēlāk nosauc par Mēnesnīcu.
    “Mēne- tā ir upe, kas pienes ūdeni viņas vārdā nosauktajam aizsprostezeram. Tā kā mūsu mītne stāv Mēnes ezera krastā un ir vasarnīca, tad īsuma labad to gan varējām droši dēvēt par Mēnesnīcu.“
    (Kopotie raksti 15. s. 407.lpp)
    “Kas man Mēnesnīcā visvairāk patīk, ir iespēja apkopt gabaliņu zemes, ko gan nevar vēl par dārzu saukt, jo nespējam vien izlasīt no māliem lielus un mazus akmeņus.“
    (A. Stankevičs "Zem Neretas debesīm 406.lpp.)
  • 1950. g. iznāk “Zaļā grāmata”.
  • 1957. g. Zviedrijā izdod autobiogrāfiju “Mana dzīve”.
  • Ir iecere rakstīt “Raibo grāmatu”, bet to nerealizē.
     

"Par spīti cienījamam vecumam, šķiet, ne mazākā mērā nav pavājinājusies viņa atmiņa, kurā laiks ierakstās nevis pa dienām, bet pa stundām garu gadu gājumā. Rakstnieks atrod pilnīgi jaunus izteiksmes paņēmienus, veidojot augsni reālā un asociatīvā ļoti dabiskam sakausējumam. Tā ir augsta meistarība.'"
(A. Stankevičs "Zem Neretas debesīm" 417.lpp.)

  • 50. gados raksta:
    “Es ticu, ka jūs būtu ar mieru, varbūt pat vēlētos, lai es atgrieztos. Bet pēdējā vārda man lūpas savelkas sērā smaidā. Cik tad man vairs tās Dzīves! Ir tāpēc pārāk nesvarīgi, kur es mitu.
    Manus darbus, cik tie nerunā Padomju iekārtai pretim, latvieši taču varēs izdot, un tauta lasīs, cik tīk. Man pašam turpretim gribas vairāk miera nekā rosības. Un miera ir vairāk šeit nekā tur. Ticiet man, man šeit ir labi. Skaista daba, laipni ļaudis, labvēlīgi vācu kolēģi.“
  • 60. gados progresē sirds un asinsvadu slimība.
  • 1962.gada 28.augustā rakstnieks mirst.
  • Apbedīts Kērbergas kapsētā.
  • 1997.gadā 13.septembrī pārapbedī Neretā Ķišku kapos.
  • J. Jaunsudrabiņa mājās "Riekstiņos" piekārtots memoriālais muzejs. 
Saistītie objekti (skatīt kartē)
Ir ko teikt par šo rakstu? (0)
Atpakaļ
Reklāma
Apskates saimniecības, ražotnes
"Skrīveru saldumi" - saldumu ražošana un ekskursijas
Skrīveri
Skrīveru nov.
SIA „Skrīveru saldumi” ir saldumu ražošanas uzņēmums, kas ražo iecienītās konfektes „Skrīveru Gotiņa”, piena īrisu, putoto īrisu šokolādē, marcipānu šokolādē,_
Restorāni
"PLAZA" - restorāns
Daugavpils
Viesnīcas "Park Hotel Latgola" restorāns ir unikāls ar to, ka no tā paveras augstākais skatupunkts uz Daugavpils pilsētu. Klusā, nesteidzīgā atmosfēra, oriģinālais interjers, vienreizējās_
Zirgu izjādesBraucienu un tūru organizētāji
"AdventureRide" - zirgu stallis un izjādes
Alderi
Ādažu nov.
Mūsu stallis ir pietiekami tuvu Rīgai, lai būtu tev blakus, bet vienlaikus pietiekoši tālu, lai tu izrautos no apnicīgās pilsētas vides un burzmas. Jau pēc divdesmit minūtēm tu vari nokļūt_
Viesu namiKafejnīcas
"Lobes krogs" - viesu nams, kafejnīca
Lielvārdes nov.
Lobes krogs - tā ir pilnībā atjaunota 19.gadsimta kroga ēka Ogres rajonā, kas celta 1886. gadā netālu no Lobes upes tilta. Agrāk tas bijis krogs un iebraucamā vieta, tagad Lobes krogs piedāvā_
Zoo, putni, dzīvniekiPeintbols, peintbola poligoniViesu namiAtpūtas un sporta kompleksi
"Rakši" - atpūtas komplekss
Amatas nov.
Klusā meža ielokā 6 km no Cēsu centra, blakus Gaujai, Jūs aicina atpūtas komplekss „Rakši" ar divām jaukām un omulīgām guļbaļķu pirtiņām, kā arī viesu namu lielākiem_
Arhitektūras piemineklisPilsViesnīcas, hoteļi
Trīs zvaigžņu
"Jaunmoku pils" - pils, viesnīca
Tukuma nov.
Jaunmoku pils (1901) ir jaunākā pils Tukuma pievārtē. Muižas ēku komplekss celts laika posmā no 1901. līdz 1903. gadam pēc izcilā arhitekta Vilhelma Bokslafa metiem kā Rīgas pilsētas galvas_
Viesnīcas, hoteļi
Trīs zvaigžņu
"Felicia" - viesnīca
Rīga
Viesnīca „Felicia” aicina apmeklēt pēc rekostrukcijas jaunos numurus un restorānu.Mājīgs dizains, plaši numuri ar visām ērtībām.Skaists restorāns 70 personām ģimenes svinībām,_
Apskates saimniecības, ražotnes
Jāņa Ulmja Veselības augu brīvdabas funkcionālā ekspozīcija
Lāde
Limbažu nov.
Izveidotajā veselības augu brīvdabas funkcionālajā ekspozīcijā interesenti var tuvāk iepazīt dabas "zaļo aptieku" (vairāk nekā 300 augu dažādību). Gadu tūkstoši apliecinājuši,_
© 2005-2014 SIA VIETAS Top.LV Rambler Top100