logo
rus eng
Manas vietas
draugiem.lv
Reģistrēties
Kāpēc reģistrēties?
Aizmirsi paroli?
Ātrā pieeja
Naktsmītnes
Rezervējamās naktsmītnes
Pirtis
Ievērojamākās vietas
Pilis un muižas
Atpūta laukos
Telpas svinībām, banketiem
Restorāni, kafejnīcas
Atpūta pie ūdens
Muzeji
Naktsmītnes Rīgā
Informācijas centri
Teātri
Konferencēm un semināriem
Auto noma
Peintbola vietas
Pasākumu kalendārs
Marts
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Aprīlis
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30
Rezervē ar atlaidi!
Šobrīd Vietas skatās 93
Viesi - 93
Reģistrētie lietotāji - 0
Sadarbībā ar
Booking
Krievijas Tūrisma Industrijas Savienības Baltijas nodaļa
Worldofbmx.com
Autoorientēšanās
Latvijas Viesn
Slovākijas ceļvedis
Dabas retumu kr
Vidzemes t
Sazinies ar Vietas*lv!
Tālrunis: +371 29111411
e-pasts: [email protected]
Skype vietas_lv
Twitter: vietas
IESAKI ŠO SATURU CITIEM!
Raksti > Vēsture

Blomes stāsti (1. daļa)

Autors: Anita Grīniece
13.01.2010
Skatīts 5456 reizes
Kur gan tik gauži skanējušas Vidzemītes bēdas, kad 1777. gadā dzimtcilvēks Jēkabs sadūšojies un ķēries pie rakstīšanas pašai Krievijas ķeizarienei, pie tam vēl dzejā? Protams, Blomē - vienā no Smiltenes novada kultūrvēsturiskajiem centriem.
„Par savu tēvu zem' un savām mājām"
 Ķikuļu Jēkabs

Dzimtcilvēks un dzejnieks

Jēkabs bijis dzimtcilvēks un bez uzvārda, bet, tā kā dzīvojis Ķikuļu mājās, tad tā arī saukts - Ķikuļu Jēkabs. Tieši viņš tiek uzskatīts par pirmo līdz šim zināmo latviešu rakstīto laicīgo dzejas darbu autoru. Kā tad toreiz viss noticis? Jēkabs no Ķikuļu mājām bijis audējs, aktīvs hernhūtietis, kuram pietika drosmes piedalīties zemnieku nemieros un savu sāpi izteikt vēstulēs, kas līdz ar diviem citiem zemniekiem - Žagatas Lauri un Bisnieka Pēteri nokļuvušas Pēterpilī. Tā arī viņš rakstījis: „Viena Vidzemes cietumnieku bēdu dziesma, iekš lielām bēdām un bailēm šinī 1777. gadā taisīta." Žēli un pazemīgi, ceļos metoties, ķeizariene tiek lūgta saklausīt nelaimīgo cilvēku ciešanas, kas vēlas tikai savu tēvu zemi un savas mājas. Bet, kā jau vēsturē pierasts, lielais zemāko pat negrasās uzklausīt. Arī Jēkaba mūžs izbeidzās tajā pašā gadā. Kā varot spriest pēc baznīcas grāmatas, viņš miris vai nu cietumā vai spaidu darbos. Tagad Blomē Ķikuļu mājas būs grūti atrast - zinātāji teic, ka viss esot aizaudzis, taču vecās Blomes muižas priekšā ir piemiņas akmens un Blomes bibliotēkā (tagadējā skolas ēkā) apkopoti pieejamie materiāli par drosmīgo un talantīgo latviešu zemnieku - pirmo latviešu dzejnieku.

Dzima dieve mūzika

Bibliotēkā var uzzināt arī par Blomes Siļķītes skolas pārvaldnieku Ati Ābeli un viņa dēlu - komponistu un diriģentu Ādolfu Ābeli, dramaturgu Jūliju Pētersonu: viņi arī ir dzimuši blomēnieši. Jūlijs Pētersons plašāko atzinību ieguvis ar tā dēvētajām salonu komēdijām, bet dēls, ievērojamais latviešu režisors un dramaturgs Pēteris Pētersons atstājis jau citas zīmes latviešu kultūrā. Īpašs ir komponista Ādolfa Ābeles talants: kā rakstījis Imants Sakss, „Ādolfs Ābele nekad nav cienījis tukšus trokšņus ne savā mūzikā, ne personiskajā dzīvē." Topošais komponists jau skolā no mazām dienām centies labi iepazīt Cimzes „Dziesmu rotu", dzīves gaitā kļūstot arī par leģendārā kora „Dziesmuvara" vadītāju, pēc Otrā Pasaules kara koru kustības vadītāju Vācijā un Amerikā. Iespējams, ka vistiešāk komponista būtību varētu izteikt kora dziesma astoņbalsīgā salikumā „Mūzika" ar Sibillas vārdiem: „Ne virs zemes asarotās dzima dieve mūzika; Viņpus zvaigznēm, saules tālēs viņas gaišā tēvija."

Medālis par latviešu valodu

Klausoties gados vecāko blomēniešu atmiņas, par Siļķītes skolu tiek runāts bieži. Kāda vecmāmiņa atceras, ka savukārt viņas vecmāmiņa visvairāk pieminējusi - skolā latviešu valodā nedrīkstēja runāt. Ja izspruka latviešu vārdiņš, tad vainīgajam kaklā tika pakārts smags medālis un ar to tad bijis jāstaigā. Pēc pēdējā kara skolas bērni dažs kājām, dažs ar vecāku pavadīti zirgu ratos tāpat devušies uz Siļķīti. Tālumnieki, saprotams, palikuši uz visu nedēļu un vien sestdienās varējuši atgriezties mājās. Ēdamais bijis jāņem katram savs, bet karsta tēja lielā katlā gan vārīta turpat uz vietas. Pēckara gados saldumi bija retums, bet skolā kāda konfekte tikusi. Ne jau tāpat vien, bet - lai pierunātu stāties pionieros. Un kāds bijis satraukums skolotāju vidū, kad kādās dzimšanas dienas svinībās bērni rāvuši vaļā „Lai līgo lepna dziesma"... Diemžēl, kā jau visur Latvijā, zināmā gada zināmajā mata dienā arī daļai mazo pēckara blomēniešu bija jāatvadās no vecās, labās skolas un pašiem savām mājām. Ne velti Blomes centrā ir piemiņas akmens visiem pagasta iedzīvotājiem, kuri no 1940. gada tikuši politiski represēti.

Akmenī iekalti vārdi:
„Man bij' savs lepnums un griba
Sava dzimtene sava tauta
Savs darbs un mīlestība"

Saistītie objekti (skatīt kartē)
Ir ko teikt par šo rakstu? (0)
Atpakaļ
Reklāma
© 2005-2019 SIA VIETAS Top.LV Rambler Top100