 | | Veselavas muiža |  |
Un muiža tās vēstures pētniekiem laiku pa laikam dāvā jaunus brīnišķīgus stāstus. E. Gruzde ir Cēsu muzeja krājumā esošās Eduarda un Marijas Kampenhauzenu ģimenes relikviju lādītes aizbildnis. Apgleznotā lādīte un tajā esošās vēstules, rakstītas vācu valodā grūti salasāmā rokrakstā, ilgu laiku bija vien krājuma priekšmets, kas radīja daudz jautājumu, uz kuriem nebija atbilžu. Nejauši par lādītes esamību uzzināja Egils, devās uz muzeju to apskatīt un…
E. Gruzde. – To, ka Veselavas muiža ir tūristu apskates objekts, es nejauši uzzināju no Gaujas Nacionālā parka izdota bukleta. Tolaik mums nebija ne ko rādīt, ne stāstīt apmeklētājiem. Bet cilvēki pa laikam atbrauca, interesējās par muižu un sākām materiālu meklēšanu. Veselavā bija ļoti maz informācijas, tāpēc devos uz Cēsu muzeju, kur galvenā krājuma glabātāja Dace Tabūna parādīja man vēstuļu lādīti, kas varētu būt saistīta ar Veselavas Kampenhauzeniem. Bet pārliecības par to nebija. Tā tas palika, līdz Veselavā ieradās divi vācu skolotāji un ceļotāji - Kristiane un Dītmars Hinci, baltvācu rakstnieka Zigfrīda fon Fegezaka daiļrades cienītāji. Fegezaka māte Ženija ir dzimusi Veselavas muižā. Hinci nopietni izpētīja lādītes saturu, un mēs uzzinājām, ka tā ir piederējusi Eduardam Kampenhauzenam, kurš savukārt ir Zigfrīda fon Fegezaka mātes brālis…
- Kad sākāt meklēt, interesanti materiāli paši nāca pretī?
E. Gruzde. – Tā varētu teikt. Skolotāji Hinci mums atsūtīja ļoti daudz materiālu par Veselavas muižu. Viņi arī uzreiz pateica, ka lādītē ir Eduarda Kampenhauzena mīlestības vēstules viņa izredzētajai Marijai Vulfai. Tās bija rakstītas laika posmā no 1876.gada maija līdz septembrim vecajā vācu valodā, Hinci tās nokopēja un pārtulkoja mūsdienu vācu valodā. Savukārt Gaujas Nacionālā parka kultūrvides speciāliste Indra Čekstere tās pārtulkoja latviski.
Vēstules ir rakstītas pirms Eduarda un Marijas laulībām, un tās var lasīt kā labu literatūru. Rakstītāja valoda ir tēlaina un bagāta, jaušams, ka viņš ir guvis labu izglītību. Šīs vēstules lieliski raksturo attiecības starp cilvēkiem tolaik.
R. Ignatjeva. – Es dodu apmeklētājiem lasīt vēstuļu fragmentus, un cilvēki ir pārsteigti, cik garas un skaistas ir šīs mīlestības vēstules. Cilvēki tā pieraduši pie sazināšanās ar mobilā telefona īsziņām, ka romantiska jūtu izpausme vēstulēs viņus pārsteidz un aizkustina. Nesen te ekskursijā bija jauniešu grupa. Kā jau bērni, kustīgi, skaļi. Bet kad es viņus uzvedu zālē un lasīju priekšā Eduarda vēstules, visi bija tik klusi, tik rāmi… Es teicu – tā jums ir mācību stunda turpmākajai dzīvei. Ir cilvēki, kas saka, mīlestības vēstules tomēr ir intīmas un nevajadzētu tās lasīt priekšā citiem. Tomēr tās ir tik aizraujošas un arī pamācošas, ka mēs lasām.
- Kāds bija Eduarda un Marijas turpmākais liktenis?
E. Gruzde. – Viņa māsa atmiņās raksta, ka Eduards studējis ķīmiju Tērbatā, taču viņu aizrāva lauksaimniecība. Kādu laiku viņš dzīvoja Ungurmuižā, kur pie sava onkuļa Ernsta apguva dubulto grāmatvedību, pēc tam bijis muižu pārvaldnieks Kurzemē, Vidzemē, arī Igaunijā. Eduards bijis visiem pieejams vīrs ar saimniecisku ķērienu un cilvēki viņam uzticējās. Marija dzemdēja sešus bērnus, piecas meitas un dēlu. Viena no meitiņām mira ar holēru, nesasniedzot gada vecumu. 1899.gadā Kampenhauzeni iegādājās Stalbes muižu, kur 1906.gada maijā traģiski aprāvās Eduarda mūžs. Revolucionāro komiteju aģitatoriem neizdevās samusināt apkārtējos zemniekus pret muižkungu, jo Eduards pret ļaudīm labi izturējās. Revolucionāri uzpirka vai pierunāja vienu no Stalbes muižas kalpiem nogalināt Kampenhauzenus. Dienā, kad bērni bija izbraukuši uz Veselavu un Stalbē palikuši tikai tolaik jau sirmgalvji Eduards un Marija, kalps viņiem uzbruka, kā atmiņās rakstīts "… pārsteidzot ar nāvējošiem cirtieniem". Marija tomēr izdzīvoja, spēja nokļūt līdz telefonam, piezvanīt uz Ungurmuižu un izsaukt palīdzību, taču glābt Eduarda dzīvību neizdevās. Slepkava nākamajā die-nā izdarīja pašnāvību.
- Vai šādi skaisti un arī traģiski stāsti ir dzinulis pētīt vēsturi?
E. Gruzde. – Interesi rada tas, ka Veselavas muižas vēsturi mēs sākām pētīt no nulles. Nebija nekādu materiālu, bet tagad jau ir tik daudz informācijas, ka ļoti spilgti un precīzi var iztēloties, kāds bija muižas iekārtojums, kā noritēja sadzīve, kādas bija attiecības ģimenē. Tā ir Veselavas vēsture, kas ietverta tādos cilvēcīgos, viegli uztveramos stāstos. Kaut vai šāda epizode – zēnībā Eduards ar brāli bija uztaisījuši no suņuburkšķiem ūdenspistoles. Muižas otrā stāva zālē bija pakārts cara portrets, un puikas to krietni nošļakstīja. Gleznai nekas slikts netika nodarīts, tomēr barons, to uzzinot, septiņas dienas aizliedza abiem rādīties otrajā stāvā, lai saprot, ka pret cara bildi ir jāizturas ar cieņu. Vienkārša, sadzīviska, bet ļoti daiļrunīga epizode! Un cilvēki, kas apmeklē muižu, šos stāstus ar interesi klausās. Pie mums ir viesojušies vācieši, kas vairākas stundas ir te sēdējuši, lasījuši barona meitu atmiņu grāmatas un iztēlojušies dzīvi Veselavas muižā pirms gandrīz divsimts gadiem.
R. Ignatjeva. – Ļoti skaisti muižā ir svinēti Ziemassvētki. Zālē gar sienu, bija garš galds, uz kura sabērtas baltās smiltis. Tajās saliktas skaista stikla figūriņas. Katram bērnam bija sava, no augšas līdz apakšai izgreznota eglīte. Pie durvīm bija no kartona gatavots muižas makets ar krāsaini izgaismotiem logiem. Uz spoguļu galdiņu marmora virsmām bija saliktas krāsainos papīros ietītas konfektes. Bērni muižā tika ļoti mīlēti, svētki viņiem rīkoti ar lielu rūpību un izdomu.
- Bet zemniekiem droši vien bija smagi jāstrādā, lai uzturētu grezno idilli muižā?
E. Gruzde. – Atmiņas ir pretrunīgas un par dažiem Veselavas baroniem nav tās labākās. Smago klau-šu dēļ šeit ir sākušies Vidzemē vie-ni no pirmajiem zemnieku nemieriem. Un, turpinot šo tradīciju, mūsdienu zemnieku nemieri, protesta akcija pie Bērzkroga notika mūsu pagastā (smejas).
Veselavas baroni bijuši labi uzņēmēji, pildījuši dažādus valsts pasūtījumus. Būvējuši Pleskavas šoseju un zirgu pasta stacijas gar to. Un ir arī atmiņas, ka Kampenhauzeni bijuši pieejami un atsaucīgi, kopā ar muižas ļaudīm svinējuši Jāņus. Ziemassvētkos baronese zemnieku bērniem dāvinājusi ābolus.
- Vai cilvēku attiecību kultūra šajos gadsimtos ir mainījusies?
R. Ignatjeva. – Ir gan mainījusies, esam kļuvuši paviršāki, neuzmanīgāki viens pret otru. Lasot Eduarda vēstules, mūsdienu vīrieši varētu pamācīties, kā jāizturas pret sievieti. Mani iepriecina tas, ka jauniešiem ir interese par vēsturi un viņi novērtē romantiku un skaistumu Eduarda un Marijas attiecībās, ieklausās gadsimtus pārdzīvojušās atziņās par dzīvi. Barona atmiņās lasāms šāds teikums: " Kas var būt labāks un skaistāks kā bērnus uzaudzināt un kokus izaudzēt, kas dzīvos vēl ilgi pēc mums." Vai tas nav aktuāli arī šodien?
|
Ir ko teikt par šo rakstu? (0)
